Kur tas laiks, kad skolā iets. Nu ir laiks ar bijušajiem klases biedriem satikties un pabraukties pa Vidzemes skaistākajām vietām. Laiks lutināja. Diena bija silta un saulaina.
Braucienu sākām ar Krimuldas baznīcu un Baltās Lilijas labirintu. Tā kā trāpījām tur uz pulksten divpadsmitiem, iekšā negājām, lai netraucētu tos, kas svētdienā apmeklē baznīcu, lai piedalītos dievkalpojumā. Savukārt labirints patika gan lieliem, gan maziem. Cits nepacietīgi steidz uz priekšu, lai pirmais nonāktu vidū, cits gluži pretēji, soli pa solim pārdomā, kas ir cilvēks un tā dvēsele.
Brauciena organizēšanu un vadību uzņemas skolas laikā klusā Anna, kas šodien ir lieliska gide un stāstniece. Parāda gan Runtiņalu, kurā dzīvojis lībiešu vadonis Runtiņš, gan Kaupo piemiņas akmeni un Kaupo iespējamo apbedījuma vietu. Aplūkojam arī mācītājmāju, kura tālajā 1775. gadā celta uz Kubeseles pilskalna. Blakus atrodas jauka kafejnīca, kurā par ziedojumiem var baudīt gardu kafiju, apēst kādu ābolu un līdzpaņemto maizīti.
Tālāk devāmies uz Igates pili aplūkot dzirnavu krodziņu. Apstaigājām pils apkārtni – jauka, klusa un romantiska vieta. Šķiet, iepriekšējā dienā bija kāzas, vēl rotātie kāzinieku vārti atradās pils priekšā. No laivām blakus esošajā dīķī nopratām, ka ir iespēja doties romantiskā laivu izbraucienā. Arī dzirnavu krodziņš līmenī, un cenas pat ļoti pieņemamas šodienai. Aplūkojām arī dzirnavas.
Pēc pāris minūšu brauciena nonākam Lielezera maiznīcā, kuras veikaliņā iegādājāmies nupat ceptu saldskābmaizi, kuru tikpat veiksmīgi ar biezu sviesta kārtu notiesājām pie viena no galdiņiem Veczemju klintīs. Bija arī pienācis laiks ieturēt pusdienu pauzi un tā nu kopīgi papusdienojām. Vidzemes akmeņainā jūrmala arī augusta pēdējās vasaras dienās nevarēja sūdzēties par tās apbrīnotāju trūkumu. Bija gan peldētāji, gan grāmatu lasītāji, kuri gozējās saulītē un ļāvās jūras vēja apskāvieniem. Veczemju klintis ir aptuveni 200 metrus garas un 3-4 metrus augstas smilšakmens kraujas. Šajā vietā uzņemti skati latviešu mākslas filmai „Ilgais ceļš kāpās”. Pulkstenis strauji tuvojas 16-iem, kad iepriekš norunāta nēģu degustācija Salacgrīvā. Ierodamies zvejnieka būdā īstajā brīdī. Dzirdam gan stāstus par nēģu zveju, gan redzam cepšanu. Kamēr zivis sutinās, paši dodamies nelielā ekskursijā pa taci. Pa taku dēļa platumā dodamies aizvien dziļāk upē. Jo vairāk skaties ūdenī, jo vairāk šķiet, ka upe tevi nes pa kreisi. Pārkāpju pāri bailēm un sekoju baram. Zvejnieks smalki pastāsta tača darināšanas pamatus un nēģu zvejas noslēpumus. Tāpat arī noskaidrojam, ka pēc nārsta nēģis iet bojā. Vai kāds var pateikt, no kā pārtiek nēģis? Kad atgriežamies, zivis ir gatavas ēšanai un filma par taci ir uzlikta. Tā nu ar šausmām vērojam, kā 2001. gada vētrā tacis tika aizskalots.
Turpinām braucienu un dodamies uz Randu pļavām. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā atrodas Randu pļavas, kuras veidojas jūrai uzskalojot smiltis, kuras ar laiku aizaug. Randu pļavas ir starptautiski atzītas putnu migrācijas un ligzdošanas vietas.
Tuvākai to apskatei, braucam uz Ainažiem, pa ceļam apskatām bijušo bāku un Veides namu — milzīgo koka māju ar greznu fasāžu dekoratīvo apdari. Tiekam līdz neitrālajai zonai, kur kreisajā pusē paliek Latvija un labajā pusē – Igaunija. Pa akmens molu dodamies uz jūru. Sperot pirmos soļus uz mola, jūra teju nav redzama. Kur vien skaties – pļavas un to sadalītājs – akmens mols. Ja vien akmeņi spēt runāt, cik gan stāstu tie pastāstītu. Kā puikas paslēpes spēlējuši, kā kuģi jūrā devušies, kā viļņi šķeļas, kā saule jūrā iet… Tur stāstam nebūtu nedz sākuma nedz gala… Tik sens un notikumiem pārbagāts tas būtu. Ģimeņu un draugu foto. Atceļā vēl aplūkojām Balto sauli – V. Titāna veidota piemiņas zīme Kr. Valdemāram. Mājās atgriezāmies ap pulksten deviņiem. Šoreiz izpalika lībiešu upuralas.

Plānā brauciens ar groziņu pēc rudens veltēm 20. septembrī. rivasi.wordpress.com