Reiz dzīvoja un par labāku pasauli iestājās bitņiki, hipiji, puķu bērni. Tad viņi kļuva par nopietniem pieaugušajiem, bet viņu bērni un mazbērni — par pankiem, metālistiem, emo, skinhediem, ķermeņa graizītājiem, hiphoperiem, reperiem, blingereriem un… gotiem.

Individuālists, cilvēks ar specifiski melnu ironiski filozofisku attieksmi pret dzīvi, neuzkrītošs cīnītājs par intelektuālajām vērtībām mākslā un dzīvē — tā sevi īsumā raksturotu pats gots. Misticisms, interese par neikdienišķo, tumšo, maģisko, pārdabisko, par viduslaiku mākslu, arhitektūru, mūziku ir šīs jauniešu subkultūras pamatelementi. Goti dievina visu, kas saistīts ar nāvi, sāpēm, ievainojumiem, asarām, bieži — pagātni un atmiņām. Un, lai gan visbiežāk goti ir ateisti, reliģijai tiek atvēlēta noteikta loma. Par kulta priekšmetiem viņi izmanto krustus, rozes, eņģeļus, asinis, dēmonus, garus.







Pagājušā gadsimta 90. gadu nogalē parādījās vēl viens jauns gotu novirziens kibergoti, kuriem ir noslieces uz kiberpanku stilu un drūmo elektronisko mūziku. Viņu vizuālajam tēlam raksturīgi spīdīgi zābaki ar augstu papēdi vai platformas ar daudzām dzelzs sprādzēm, gaismu atstarojošas, pieguļošas melnas bikses, krekli ar atrbūtiku un uzrakstiem, topiņi, sintētiskas žiletes uz rāvējslēdzēja, apmetņi. Nereti kibergoti izmanto militāro stilu, meitenes nēsā lateksa minisvārkus ar horizontāli strīpotām zeķbiksēm un uzrocēm, topiņus ar lielu izgriezumu un atsegtu vēderu, bet mati kibergotiem parasti ir radioaktīvā krāsā — zaļā, zilā, sarkanā, violetā — vai sapīti dredos, bizītēs, gadās matos pat tiek iepīti vadi. ļoti populāri ir pīrsingi — jo vairāk, jo labāk. Parasti viņi caurdur seju visās iespējamās vietās: ausīs, degunā, lūpās, uzacīs.