Biju Baltajā naktī. Biju un redzēju. Bija daudz ko redzēt, just un dzirdēt.
Bet tas par ko man gribās pastāstīt ir Ērika Hobeina vadītais "Ķīmijas bārs".
Bārs kā bārs, tā lietošanas pamācībā bija aprakstīts, kā tikt pie dzēriena, un ka ātrākā veidā to var dabūt iegūstot bārmenes uzmanību. Pirms lietošānas ir jātiek skaidrībā ar savu fizisko un morālo stāvokli. Un tad tik aidāā!
Kokteiļi tiek veidoti no to klasiskājām sastāvdaļām, alkohols, sulas, kāda garšviela, bet tas kā tas izskatās, liek aizdomāties par to ko iedzeršu. Tas tik parādīja cik viegli ir manipulēt ar cilvēku smadzenēm, izmantojot tikai redzes receptorus. Redzot to kā tiek veidoti kokteiļi, uzmanīgi jauktas dažādu krāsu vielas, tecinātas no destilēšanās iekārtām mēģenēs. Kā tiek pievienotas sastāvdaļas sarkanos gumijas cimdos. Un kā iedūmo kokteilis, kad tam tiek pievienota pēdējā sastāvdaļa. Kad ir redzēts šis viss teatrālais jaukšanas process, un skatītāji tiek pie dzēriena kas pildīts mēģenē, tie kļūst ļoti uzmanīgi. Atmiņā ataust ķīmijās klases laboratorijas darbos gūtās iemaņas — uzmanīgi jāpaņem mēģene, ar rokas vēzeniem jāpasmaržo un tad tik pat uzmanīgi tā jāmiemalko.
Diemžēl pati pie nodegustēšanas netiku, jo kur nu tik mazam tik pie letes, un foto ar tādi nedaudz amizanti, jo priekšā rēgojās skatītāju galvas. Bet tas tik pierāda cik izdevusies bija šī instalācija — perfomance, jo cilvēku interese bija patiešām liela.


Skatītāju uzmanīgie skatieni, kas seko katrai bārmeņai darbībai.


Un šadi izskatījās gatavais kokteilis.
Prozit!