3. oktobris bija tā diena, ar kuras emocijām un enerģiju vēlos ar Jums padalīties.
Mēģināšu piedzīvoto salikt pa plauktiņiem un izklātīt visu, cik vien sakarīgi iespējams.
Biļetes ir rokās, uz tām rakstīts, ka koncerta sākums plkst. 20:00, tad nu hallē esam jau laicīgi, lai nenokavētu ne akordu, ne mirkli.
Jāsaka, ka ievads bija nedaudz par ilgu, jo uzkarsētās emocijas pamazām sāka stundu ilgajā iesildīšana noplakt. Bet kad uz skatuves nāca, tik ļoti gaidītie The Prodigy, visas emocijas un enerģija nāca ar blīkšķi. Tas tik bija mirklis! Šķita, ka mūzika ir kaut kas taustāms un matērisks, tā izslīd gar katru klātesošo un uzsit visus uz viena kopīgā vilņa. Gar acīm skrien kadri, kas iemieso šīs melodijas. Acis veras ciet, tu jūti visu pūli un to enerģiju kas strāvo uz skatuvi. Šķiet grupai uzstāšanās ir kā narkotika, kad visa publika ir kopā ar tevi un vienotā balsī dziet līdzi repertuāram.
Kaut gan koncerta laikā manī bija tāds neizpratnes burbulis, kāda velna pēc sākoties koncertam visi velk laukā savus mobilos un filmē/fotogrāfē? Kaut kāda man neizprotama homo sapiena rīcība.
Neiespējami ir nodot jums tās sajūtas, kas tur valdīja, bet tā bija apmierinājuma augstākā pakāpe. Kulminācija bija brīdī kad no skatuves skan get down un visa halle laižās pie zemes, sajūties kā sektā, tad vilnis ar kāpjošām emocijām turpina piedzīvojumu — ko grūti vienā vārdā nosaukt par koncertu.
Pēc The Prodigy uzstāšanās vēl joprojām ir patīkama pēcgarša, un šo stundu ar pusi gribās izdzīvot vēl, un vēl. Un tad vēl un vēl. Bet tas jau laikam tad labums, ka gribās vēl, savādāk jau nebūtu interesanti.




Video:

p.s. Attēli gan nav no Latvijas koncerta, ņemti no Flickr.