Padališos ar stāstu par Rīgas Mākslas Telpā apmeklēto izstādi „Laika gars un vietas atmosfēra“.
Informācija, ir jau diezgan paveca, jo izstādi diemžēl vairs nav iespējams apmeklēt, bet tiem, kas nav bijuši, šis būs kā neliels ieskats tajā.
Izstādes pamatā ir arhitekta un multimediālā mākslinieka Hardija Lediņa apraksti un pārdomu tēli par dzīvojamo vidi, pilsētvidi un piepilsētas tā saucamajiem guļam rajoniem. Izstāde ļoooooti patika, jo ļāva ielūkoties dziļāk šai bloku māju iedzīvotāju dzīvēs. Kā bērnība ir jāpavada nevis spēļlaukumā vai pagalmā, bet autostāvvietā. Visu dzīvi vari nodzīvot vienā māja un nepazīt savus kaimiņus(gan jau tā ir nevienmēr). Tā kā pati esmu īsts lauķis, kur viss ciemats ir kā viena milzu saime, tad šāda dzīve šķiet tik sausa, ka žēl paliek.
Izstādes veidojums patika jo tika izmantoti dažādu veidu, dažādi materiāli.

Bija ieskats mūsdienu daudzstāvu māju rajonu dzīvē, mūsu nākotnes — bērnu skatījums dzīvē.

Ieskats statistikā – Rīgas centra un apkārtējo rajonu iedzīvotāju blīvums. Video no būvniecības laikiem, kad masveida tika izbūvēti šie rajoni, un melnbaltās fotogrāfijas ar skatiem pār to laiku jaunajiem rajoniem, kas tagad šķiet nodiluši un smagi.



Šī melnabaltā fotogrāfija priekš manis bija visas izstādes galvenā oga.