Norvēģi. Eksperimentālisti. Ekscentriski perfekcionisti. Reklāmisti.

Pavisam neliels ieskats tajā, ko viņi ir radījuši, bet par pārējo vairāk šeit.



( Lasīt tālāk )

Kamēr Nigērijā ieplūst nauda ar krāpniecisku ēpastu palīdzību, Mother London izlēma savu ikgadējo Ziemassvētku budžetu, kurš paredzēts klientu, draugu un partneru Ziemassvētku apsveikumiem, dāvināt pirmajam cilvēkam, kurš atbildēs uz viņu Nigēriešu-spam vēstuli.

Mother London izsūtīja simtiem ēpastu, kuri vizuāli līdzinājās 100% Nigēriešu spamam, apgalvojot, ka viņi dāvinās $10000 pirmajam cilvēkam, kurš uz ēpastu atbildēs norādot savu vārdu, uzvārdu un bankas konta detaļas.

Theo Delaney bija vienīgais, kuram pietika drosmes noticēt Ziemassvētku brīnumam un sniegt savas bankas detaļas, kā rezultātā viņš saņēma koferi pilnu naudas.

Es jums saku, iešu pārskatīt savas “spam” un “trash” mapes!


Ņemts te

Phillipes Toledano foto stāsts ar nosaukumu "Days With My Father" ir virkne fotouzņēmumu, kuri uzņemti pēc Toledano mātes nāves. Fotogrāfijas atklāj kaut ko dziļi intīmu un personisku. Tās ir ne tikai aizkustinošas un īpatnējā veidā šķīstas, bet arī atstāj neparastu pēcgaršu, ka skatītājam ir ļauta pieeja ieskatīties autora tēva dzīves visdziļākajos nostūros.

Dažiem fotouzņēmumiem klāt ir arī neliels apraksts vai stāsts, kurš lēnām kā pavediens atklāj Toledano un viņa tēva mīlošās attiecības.

Vairāk iekš mazajām idejām

Pirms dažām nedēļām es izlasīju Breta Īstona Elisa grāmatu „Mēness Parks”. Grāmata bija uzrakstīta ļoti sarežģīti, kur viens teikums aizņēma vairākas rindkopas un nereti veidoja veselu paragrāfu. Autors izaicina lasītāju ieraksties viņa narkomāna-atkarībnieka prātā, liekot lasītājam aizdomāties par autora patiesumu un atstāj lasītāju neziņā vai stāsts ir bijis balstīts uz reāli notikušiem notikumiem un vai tiešām vajadzētu žēlot grāmatas galveno varoni. „Mēness Parks” nudien ir īsts šedevrs. Bet ne par grāmatu šoreiz ies runa.

Lasot sarežģītās rindas nonācu līdz mazam paragrāfam, kur Elis aprakstīja savu bērnības māju, precīzāk – savu istabu, kurā vismasīvākā mēbele bija grāmatu plaukts, kas stiepās pāri garākajai sienai un kura bija pilna ar autora sarakstītiem stāstiem, prozām un novelēm. Lasot šīs rindas nonācu teju līdz dievišķai atklāsmei, ka visradošākie cilvēki jau ir dzimuši radoši un šī spēja – būt radošam – ir gandrīz kā dāvana no kāda tur augšā. Protams, daži no jums varētu strīdēties, ka mēs jau varam trenēt savu prātu domāt kreatīvi un galu galā, ir taču neskaitāmas tehnikas, kas tieši to arī māca.

Tikai nedaudz vēlāk tajā pašā nedēļā, lasīju kādu interviju ar vienu no labāk zināmajiem Latvijas reklāmu tekstu autoriem. Trīs bērnu māte, viņa ir enerģiska, jauna un izbijusi sekretāre. Mani reibināja tas vieglums ar kādu viņa rakstīja par savu dzīvi un karjeru. Bet tieši viens no paragrāfiem man dziļi jo dziļi iespiedās sirdī, jo tas atspēkoja itin visu, kam man jebkad ir bijusi kāda ticība.

Viņa rakstīja, ka mums nekad nevajadzētu par zemu novērtēt iespējas, kuras mums ir apkārt un, ka mēs ne Vella nezinām, kas mēs esam un uz ko esam spējīgi. Viņa tic, ka cilvēkus var mainīt kādi noteikti notikumi (tiem nav obligāti jābūt lieliem notikumiem) vai pilnībā mainīt mūsu uzskatus un dzīvi. Tāpat arī, ka bieži vien mūsu ticība un pārliecība ir 100% patiess mirkļa iespaidos un dažreiz mēs varam mainīt to uz pretējo. Tieši tāpat ir ar kreativitāti, laikam ejot tu vari atklāt savas spējas būt radošam.

Es ticu, ka mums visiem ir potenciāls būt radošiem. Katru dienu mēs domās formējam un radam teikumus, pirms tie beigu beigās nāk pāri mūsu lūpām. Un vai tad tā nav pamatpazīme no spējas domāt radoši?

ņemts no mazajām idejām

Man vienmēr ir patikuši cilvēki ar vājībām. Es nerunāju par vājībām uz pērļu virtenēm, kurpēm vai Audi automašīnām. Es runāju par mazajām, dziļi personiskajām un neparastām vājībām. Tādām kā pirmo, neiznākušo fotofilmu kadru krāšanu, vai košļājamo gumiju kasīšanu no pagaldes, vai dažādu krāsu sērkociņu krāšanu, vai McDonalds burtu „M” fotografēšanu katru reizi ārzemēs esot. Nu, tāda veida fetišu, kuru iespējams, tu noliegtu un no citu acīm slēptu.

Viens no maniem lielākajiem fetišiem ir Klementīni. Katru reizi, kad es ieeju lielveikalā, lai tos iegādātos, es tos izvēlos ārkārtīgi rūpīgi. Tiem ir jābūt ideāli apaļiem, to mizai ir jābūt mazliet vaļīgai, lai varētu labi sataustīt mandarīna formu un to smaržai ir mani jāpārliecina, ka tie ir apmīļoti un no koka norauti tikpat maigi kā slaucēja apmīļo govi pirms slaukšanas.

Labākā daļa nāk pēc tam, kad ķeros klāt mandarīnu ēšanai. No sākuma es tos sadalu daiviņās, maigi nokožu pašu daiviņas augšu un lēni nolobu caurspīdīgo miziņu. Tad es izsūcu katru mazo mandarīna šūniņu un visbeidzot to piebeidzu apēdot mandarīna pārpalikušo mizas daļu.

Es aicinu arī jūs dalīties ar saviem nelielajiem fetišiem, savām vājībām un sūtīt tās uz hello.smallideas@gmail.com


ņemts no mazajām idejām

Dīvainas formas krāteris parādās Potersfīldas rajonā. Visapkārt mētājas dīvainas formas šķembas, bet vīri melnā klusēdami sargā avārijas vietu, atteiktdamies bilst kaut vienu vārdu. Garāmgājēji nospriež, ka ir notikusi fenomenāla NLO avārija. Daži no nemierīgākajiem iesaucas: “Malderam bija taisnība!” vai arī “Viņi ir šeit!”.



( Lasīt tālāk )

It has come to my attention that a new technology has come up.

CNET News is reporting that CBS will be the first company ever to use a video ad in print this September in Entertainment Weekly.

The first-ever video-in-print promotion plays full-motion video at a crisp resolution and it works like one of those little audio birthday cards. Opening the page activates the player, which is a 2.7 millimeters thick screen seen through a cutaway between two pages keeping the larger circuit board underneath. The audio quality is equally good, but here are no volume controls, and in a quiet environment, it’s quite loud.



This is surely just a small step into new shift of medium. Just cannot wait until this sort of advertising will be made in a bigger video-screen-in-print. I suppose these are also good news for the companies advertising movies and cinema as video in print would be seen so much more live as never before.This is surely just a small step into new shift of medium. Just cannot wait until this sort of advertising will be made in a bigger video-screen-in-print. I suppose these are also good news for the companies advertising movies and cinema as video in print would be seen so much more live as never before.

Šodien, turot rokās ļoti biezu grāmatu, kuru šobrīd lasu, vajadzēja ciemoties pie draudzenes, kura dzīvo apmēram 30 minūšu attālumā no manis. Grāmatu izlēmu ņemt līdzi, lai kaut cik īsinātu laiku un mazinātu attālumu starp galamērķi un mani.
Tad nu es aizdomājos, cik labi būtu, ja grāmatas varētu sadalīt pa segmentiem, kuri būtu viegli izņemami no tām. Teiksim, es izlasu 30 lapas, izņemu tās no grāmatas ārā un nolieku, tādējādi, netiek staipīts līdzi nevajadzīgs svars (nevajadzīgās lapas). Bet tad, kad pienācis grāmatu atgriezt bibliotēkā, atliec visus segmentus atpakaļ un nodod to lasītavā.
Šīs nelielās pārdomas mani uzvedināja uz domām par mazajiem «ja nu..?» jautājumiem, kurus mums katram vajadzētu uzdot katru dienu. Tieši tie mazie jatājumi arī ir tie, kuru dēļ pasaulē ir tik daudz lielisku un sarežģītu izgudrojumu (piemēram i-pods).
Runājot par mazajiem «ja nu..?» jautājumiem, ir brīnišķīga lapa, kurā publicētas dažādas mazās idejas, kuras galvenokārt, sākas ar šo mazo «ja nu..?» jautājumu.

Ņemts no mazajām idejām.

Moon Publicity ir nācis klajā ar jaunu reklāmas veidu – reklamēt zīmolus uz Mēness. Es jau varu iedomāties klišejisku bildi ar jauno pārīti kaut kur San Francisko kalngalē, kur viņi aizbraukuši skatīties uz Mēnesi. Un še ku reku, paverot acis uz augšu viņiem acu priekšā ir nekas cits kā Pepsi logotips.
Ideja jau pati par sevi ir lieliska – jebkurā pasaules malā, pie ideāliem apstākļiem (skaidras debesis) zīmola reklāma būs labi redzama. Taču vislielākā problēma ar reklamēšanos uz Mēness ir tāda, ka cilvēki nevēlas skatīties uz zīmoliem un šāda Mēness aizsegšana varētu viņus pamatīgi nokaitināt.

ņemts no mazajām idejām