Man vienmēr ir patikuši cilvēki ar vājībām. Es nerunāju par vājībām uz pērļu virtenēm, kurpēm vai Audi automašīnām. Es runāju par mazajām, dziļi personiskajām un neparastām vājībām. Tādām kā pirmo, neiznākušo fotofilmu kadru krāšanu, vai košļājamo gumiju kasīšanu no pagaldes, vai dažādu krāsu sērkociņu krāšanu, vai McDonalds burtu „M” fotografēšanu katru reizi ārzemēs esot. Nu, tāda veida fetišu, kuru iespējams, tu noliegtu un no citu acīm slēptu.

Viens no maniem lielākajiem fetišiem ir Klementīni. Katru reizi, kad es ieeju lielveikalā, lai tos iegādātos, es tos izvēlos ārkārtīgi rūpīgi. Tiem ir jābūt ideāli apaļiem, to mizai ir jābūt mazliet vaļīgai, lai varētu labi sataustīt mandarīna formu un to smaržai ir mani jāpārliecina, ka tie ir apmīļoti un no koka norauti tikpat maigi kā slaucēja apmīļo govi pirms slaukšanas.

Labākā daļa nāk pēc tam, kad ķeros klāt mandarīnu ēšanai. No sākuma es tos sadalu daiviņās, maigi nokožu pašu daiviņas augšu un lēni nolobu caurspīdīgo miziņu. Tad es izsūcu katru mazo mandarīna šūniņu un visbeidzot to piebeidzu apēdot mandarīna pārpalikušo mizas daļu.

Es aicinu arī jūs dalīties ar saviem nelielajiem fetišiem, savām vājībām un sūtīt tās uz hello.smallideas@gmail.com


ņemts no mazajām idejām